Latviešu valodas apguves projekts

„IKDIENA LAUKU SĒTĀ"    

          Rīgas meitenēm un zēniem vairs reti kuram ir vecmāmiņas, krustmātes vai tantes laukos, kuru saimniecībā ir sakņu dārzs un augļu dārzs, mājlopi, mājputni un mājdzīvnieki, gan lauksaimniecībā izmantojama tehnika. Līdz ar to lielākais vairums mazo rīdzinieku tikai no grāmatām, filmām un vecāku nostāstiem zina, ko laukos dara un kāpēc lauki vispār ir nepieciešami. Tātad - jāpalīdz bērniem nokļūt LAUKOS.
      Pateicoties Rīgas domei, jo projekts tiek īstenots Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros, bērniem radās iespēja gan paplašināt savas latviešu valodas zināšanas, gan iepazīt īstu lauku sētu.
         Projekts „Ikdiena lauku sētā” sniedz bērniem iespēju gūt izpratni par mājlopiem, mājdzīvniekiem, mājputniem un notiekošo lauku sētā. Skolā bērniem ir iespēja darboties ar lauku sētas modeli un miniatūrām dzīvnieku figūriņām, tādejādi rodot sev jaunas valodas prasmes, zināšanas un iemaņas. Arī darbs ar attēliem bērniem itin labi padodas un kalpo ierosmei lasīt, jautāt un meklēt atbildes uz jautājumiem, salīdzināt, dalīties pieredzē un gūt jaunas zināšanas.

PAVASARIS.

Sākas pēdējā mācību nedēļa skolā, bet lūkoties grāmatās nemaz negribas. Ārā ir silti, dabā viss plaukst un Saule dara visu, lai gribētos būt kaut kur tuvāk pie dabas. Tā nu maija pēdējā pirmdienā jaunāko klašu bērni dodas uz Rīgas Zooloģiskā dārza lauku sētu, lai gūtu pirmos priekšstatus par lauku sētas iemītniekiem.

RUDENS

   Jauns mācību gads, jauni iespaidi, jaunas ieceres un apņemšanās un arī „lauku sēta” ir nedaudz mainījusies savā ārējā izskatā un ar to no jauna var darboties un izspēlēt dažādas ikdienišķas situācijas, gūt jaunas zināšanas un bagātināt savu pieredzi.

LAUKU SĒTA "INDĀNI"
   Ir silts un saulains trešdienas rīts. Bērnos jūtams neliels uztraukums: „Kā tur būs tajā lauku sētā?” Lai gan pirms brauciena ar bērniem tika runāts, stāstīts un rādīti attēli, tomēr katram no viņiem ir sava pieredze, kas ir lauki, un iztēle par to, kāda tā lauku sēta varētu būt.
   Piebrauc autobuss, katrs atrod sev vietu, un tālāk seko jautrs, emocijām piepildīts, nepilnu 2 stundu brauciens uz Kandavu. Arvien tālāk attālinoties no pilsētas dzirdamas bērnu sajūsminātās balsis: ”Re, aitas, re govis, paskaties te zirgi!”. Pēdējie metri pa grantēto ceļu, un autobuss iebrauc lauku sētas „Indāni” pagalmā.

   Svaigs un rudenīgu smaržu pilns gaiss, zāle, rasas pielieta, pīlādžogu un dāliju krāšņums… Mēs esam ieradušies vietā, kur dzīve norit citā ritmā un noskaņā. Mūs sagaida smaidīga māju saimniece Signe baltā priekšautā un mājas sargi. Bērni steidz ātrāk uzvilkt kājās gumijas zābakus, lai rasā nesabristu kājas, un varētu doties līdzi iepazīt „Indānu” saimnieces saimi un tās ikdienu.

   Saimniece mūs laipni aicina savā pasaulē. Sēta ir plaša un visur zied puķes. Interesi piesaista seno darba rīku kolekcija, ēkas un priekšmeti visapkārt: klēts, šķūnis, nojume, veranda, kūts, aka, svari, sedli, krāsota dzija, pat roku mazgājamais trauks un sausā tualete bija kas jauns un līdz šim nepiedzīvots.

   Ēdot ābolus, bērni apstaigāja lauku sētas teritoriju, apskatot ēkas, dārzu, pirti, dīķi, laukus un pļavas. Ieguva informāciju par kokiem un krūmiem. Uzzināja, kas garšo pašiem saimniekiem, bet ko labprāt ēd arī mājdzīvnieki un mājlopi.

   Pats emocionālākais brīdis bija iepazīšanās ar kūts iemītniekiem. Daudziem bērniem tā bija pirmā tikšanās ar aitām, gotiņām, draiskajām kazām un cienīgo āzi ar varenajiem ragiem, kurus bērni ar lielu interesi un nelielu bijību pavadīja ganos. Skaļi sevi pieteica arī mājputni – gailis un vistas, zosis, tītari un pērļvistas. 

    Daudz mīlestības un uzmanības visas dienas garumā saņēma mājas sargs- lielais, melnais suns un baltais peļu junkurs. Īpašu prieku izraisīja trušu saimes. Bērni tūliņ metās trušus samīļot un pabarot ar maizīti. „Cik mīļi, cik skaisti, cik pūkaini!” skanēja no malu malām. Dažam labam maizīte ieslīdēja arī pašam mutītē, un tas ir pašsaprotami, jo ar joni tuvojās pusdienlaiks.

     Pēc tam sekoja jaunu zināšanu apgūšana un pētījums: kā no piena iegūst vājpienu un krējumu, kā tie garšo un ar ko atšķiras no veikalā pirktā un ikdienā lietotā. Bērni secināja, ka veikala piens vairāk līdzinās vājpienam, bet īstais, tieši no gotiņas nākušais piens ir pārāk trekns un viņiem ne visai garšo. Savukārt no piena iegūto svaigo krējumu, ikdienā mēs veikalā pērkot saucam par Saldo krējumu. Vēl bērniem bija iespēja redzēt, kā top ikdienā tik pierastais sviests, cik tas ir darbietilpīgs process, bet rezultāts - garda sviestmaize, ko varēs baudīt pie pusdienām. 

     Ir klāt pusdienlaiks. Ja pirms tam bērni apskatīja dzīvniekus, kavējās pie tiem, kas kuram vairāk patika, tad tieši zupas vārīšana uz ugunskura bija process, kas atkal visus vienoja kopējā darbā. 

      Īstā saimē, lai gardi paēstu, ir mazliet arī jāpastrādā. Saimniece sasauca visus pagalmā un sadalīja darbus. Katram atradās kāds pienākums, par ko viņš bija atbildīgs. Nu bērniem bija iespēja pašiem ķerties klāt pie pusdienu gatavošanas un iesaistīties gan zināmos, gan vēl nekad neizmēģinātos darbos.

Cik liels prieks mums, skolotājiem, bija noskatīties uz to, kā bērni iesaistījās kopējā darbā. Daži puiši zāģēja malku ugunskuram un palīdzēja kurt uguni. Tikmēr dārzā tika sarakti kartupeļi un burkāni. Pa to laiku dažas meitenes no krējuma kūla sviestu. Tika mizoti sīpoli, kartupeļi un burkāni. Griezta gaļa un kāposti. Darbs bija katram un tas tika darīts ar prieku, lai pusdienās varētu baudīt gardu uz ugunskura vārītu zupu.

       Laiks ritēja nemanot. Kad viss nepieciešamais zupai bija gatavs, bija jāsalasa un jāsagriež āboli ābolmaizei. Bērni bija lepni par savu darbu, par savu varēšanu darīt un piedalīties kopīgā darbā. Čaklām rokām sarūpētais, sagrieztais nu vārījās uz ugunskura un gardi smaržoja.
Kamēr uguns darīja savu darbu, visi baudīja atpūtas brīdi, spēlējot volejbolu, šūpojoties lielajās „Indānu” mājas šūpolēs, dziedot dziesmas, baudot svaigo lauku gaisu un pēdējo aizejošās vasaras saulīti.

       „Lūdzu, saime pusdienās!” aicināja „Indrānu” saimniece. Visi pulcējas siena šķūnī pie lieliem saimes galdiem, lai baudītu pašu gatavoto gardo sēņu zupu un cienātos ar saimnieces cepto ābolmaizi un tēju

     Pusdienas tiešām bija gardas! Siena smarža, svaigs gaiss un lauku labumi darīja savus brīnumus. Visus māc patīkams pusdienlaika nogurums. Bet nu laiks posties mājup.
Vēl pēdējie mirkļi „Indrānos” – kāds steidz samīļot sunīti, paglaudīt kaķīti, kāds aizskrien līdz trušu būriem, citi steidz pēdējo reizi pašūpoties, bet vēl kāds paveic pēdējo darbiņu. 

        „Paliec sveika, lauku sēta! Uz redzēšanos!”
Skaista un iespaidu pilna diena… Diena lauku sētā. Diena, kurā bērni un skolotāji izbaudīja pieredzi, kā norit dzīve laukos- ikdienas darbi, rūpes par mājlopiem un dzīve skaistas dabas vidū.
Bērnu sejās ir redzams patīkams nogurums un prieks par labi pavadīto dienu, vēl tikai kopbilde ar „Indānu” saimnieci un autobuss ved atpakaļ visus uz Rīgu, kur skolā ar saviem draugiem un mājās ar vecākiem bērni varēs dalīties ar šajā dienā redzēto, uzzināto un piedzīvoto! 

Un šī ir mūsu skolas „lauku sēta”,

kurā paviesoties mēs varam, kad vien rodas noskaņojums!

skolas-soma-300x148.jpg

Tālrunis:67524019 /   r4sips@riga.lv  /  Tirzas iela 2, Rīga, LV - 1024

© 2014 by Rīgas 4. pamatskola